Ūdens kvalitāte

Testējamo rādītāju skaidrojumi

Kopējā cietība – Kopējo cietību veido kalcija un magnija jonu daudzums ūdenī. Kopējās ūdens cietības maksimāli pieļaujamās robežas dzeramajam ūdenim nav noteiktas MK noteikumos Nr. 671. Ūdeni, kura kopējā cietība sastāda līdz 2,4 mg-ekv/l uzskata par mīkstu ūdeni, bet augstāku par 2,4 mg-ekv/l  uzskata par cietu ūdeni. Ciets ūdens rada nosēdumus uz dažādām mājsaimniecības iekārtām, sildelementu virsmām, cauruļvadiem, tādējādi bojājot iekārtas un palielinot spiediena zudumus cauruļvados.

Nātrija joni (<200 mg/l) – Palielināts nātrija jonu daudzums palielina ūdens mineralizāciju un veicina cauruļvadu koroziju. Pārmērīgs nātrija jonu daudzums padara ūdeni sāļu.  

Sārmainība – Ūdens izturības rādītājs pret pH pazemināšanos, pievienojot skābi. Zems sārmainības rādītājs palielina pH jutīgumu. Ūdens ar zemu sārmainības līmeni var ātri pāriet no augsta pH uz zemu pH, un pēc tam atkal atgriezties. Augsta kopējā sārmainība samazina pH jutīgumu.

Mineralizācija – Kopējo izšķīdušo sāļu jonu summa. Ūdeņi, kuru mineralizācija ir mazāka par 1 g/l tiek uzskatīti par saldūdeņiem, bet ar augstāku – par minerālūdeņiem. Augsts mineralizācijas līmenis var būtiski samazināt ūdens dezinfekcijas līdzekļu efektivitāti un veicināt cauruļvadu koroziju.

Hlorīda joni (<250 mg/l) – Pārmērīgs hlorīda jonu daudzums padara ūdeni sāļu (jūras ūdens intrūzija). Hlorīda joni, tāpat kā nātrija joni, palielina ūdens mineralizāciju un ūdens elektrovadītspēju, tādējādi palielinot ūdens korozivitāti.

Sulfāta joni (<250 mg/l) - Liela sulfātu jonu klātbūtne ūdenī pasliktina ūdens garšu, palielina ūdens elektrovadītspēju un mineralizāciju, veicina cauruļvadu koroziju un rada nosēdumus uz cauruļvadu sieniņām.

Hidrogenkarbonāta joni – Hidrogenkarbonāti ir galvenais sārmainības faktors ūdenī, tāpēc tā īpašības ir līdzīgas sārmainībai. Palielināts hidrogenkarbonātu saturs ietekmē ūdens elektrovadītspēju un paaugstina metāla cauruļvadu koroziju. Augstas temperatūras ietekmē kalcija un magnija hidrogenkarbonāti rada nosēdumus uz sildķermeņiem, cauruļvadiem veidojot katlakmeni.

Dzelzs (<0,2 mg/l) –  Dzelzs dzeramajā ūdenī var būt sastopams trīs dažādos veidos. Izšķīdušā veidā – ūdens ir dzidrs, izgulsnētā veidā – ūdens ir duļķains, rūsas krāsā un koloidālā veidā – ūdenim raksturīga dzeltenīga nokrāsa. Dzelzs dzeramajā ūdenī veicina cauruļvadu koroziju un rada nogulsnes cauruļvados, kas palielina spiediena zudumus cauruļvados un bojā sanitārtehniskās iekārtas. Veicina dzelzs baktēriju augšanu, kas ar laiku var aizsprostot ūdens sistēmas un ūdenim rodas nepatīkama smaka.

Mangāna joni (<0,05 mg/l) - Paaugstināts mangāna jonu saturs ūdenī rada brūni sarkanīgus vai melnus nosēdumus uz traukiem un sanitāri tehniskām iekārtām, kā arī rada metālisku piegaršu ūdenim.

Oksidējamība (< 5 mg/l O2) - Oksidējamība rāda skābekļa daudzumu, kas nepieciešams organisko piemaisījumu oksidēšanai ūdenī. Paaugstināta oksidējamības koncentrācija tiek novērota gruntsūdeņos un virszemes ūdeņos, kur liela ietekme uz ūdens kvalitāti ir apkārtējās vides piesārņotājiem, mazāk šis rādītājs tiek novērots dziļurbumos. Liela oksidējamības koncentrācija ūdenī ietekmē ūdens krāsu, padarot ūdeni iedzeltenu vai brūnganu. Liels oksidējamības saturs norāda uz augstu organisko vielu piesārņojumu ūdenī. Organiskās vielas tīrā veidā neapdraud cilvēku veselību, taču tās ir kaitīgas mijiedarbojoties ar dzelzi un mangānu, kas negatīvi ietekmē cilvēka gremošanas un endokrīnās sistēmas.

Nitrāta joni/nitrītu joni (<50 mg/l /0,5 mg/l) – Parāda apkārtējās vides piesārņojuma ietekmi uz ūdens ieguves avotu, jeb notekūdeņu vai mēslošanas līdzekļu klātbūtni ūdenī. Augsts nitrītu līmenis ir toksisks cilvēkiem un dzīvniekiem, īpaši zīdaiņiem. Tas var iekļūt organismā kā nitrāts, barības viela, kas ir būtiska augu augšanai, un var tikt pārveidota par nitrītu, kas izjauc hemoglobīna skābekļa piegādes spēju asinīs.

Amonija joni (< 0,5 mg/l) - Pārmērīga amonija jonu koncentrācija ūdenī var bojāt ūdens garšu un smaržu, kā arī samazināt tās dezinfekcijas efektivitāti, pavājinot to. Veicina aļģu augšanu, radot nosēdumus cauruļvados un uz citām sanitārtehniskām iekārtām, kā arī iekrāso ūdeni zaļganā krāsā. Paaugstināta amonija koncentrācija dzeramajā ūdenī var norādīt uz apkārtējās vides piesārņojumu ūdens ieguves avota vietā, notekūdens vai lauksaimniecības mēslojuma klātbūtni ūdenī. Risks cilvēka veselībai, lietojot ūdeni ar nedaudz paaugstinātu amonija jonu daudzumu ir samērā niecīgs.

Sērūdeņradis – Bezkrāsaina un gaistoša gāze, kas ūdenim piedot nepatīkamu puvušu olu smaku, bet, reaģējot ilgāku laiku ar skābekli, smaka pazūd.  

Krāsa, duļķainība – Ūdens duļķainība un krāsa ir atkarīga, galvenokārt, no paaugstinātas dzelzs, mangāna, oksidējamības un amonija jonu koncentrācijas, kā arī no apkārtējās vides piesārņojuma (smiltis, māls, u.c). Krāsa tiek pieņemta patērētājiem un bez būtiskām pārmaiņām.  

pH – Ūdens, kam pH līmenis ir 0 – 6,5 veido skābu vidi, pH līmenis 6,5 – 9,5 veido neitrālu vidi un ir pieņemama patērētājiem, pH līmenis, kas ir augstāks par 9,5 veido bāzisku vidi. Ūdens ar zemu pH veicina cauruļvadu un citu sanitārtehnisko iekārtu koroziju, bet sārmaina vide rada nogulsnes un samazina dezinfekcijas efektivitāti.   

Elektrovadītspēja (<2500 S/cm) - Palielināta elektrovadītspēja norāda uz to, ka ūdenī ir liels daudzums izšķīdušu sāļu, augsta cietība un mineralizācija. Ūdenī ar augstu elektrovadītspēju notiek elektroķīmiskie procesi, kuri veicina cauruļvadu un citu iekārtu koroziju.