Dzelzs: Latvijā pazemes ūdens pārsvarā ir ar paaugstinātu dzelzs un mangāna saturu. Saskarē ar gaisu, ūdens iekrāsojas brūngans un veido grūti tīrāmas nogulsnes uz sanitārtehniskajām iekārtām WC podiem, izlietnēm, dušas kabīnēm un vannām. Ūdens nav patīkams dzeršanai un sagādā diskomfortu, jo tam piemīt metāla piegarša, dzelzs smaka, pastiprināti nolietojas sadzīves tehnika un aizaug cauruļvadi. (4)
Mangāns: Sākumā ūdens ir dzidrs, bet, nonākot saskarē ar gaisu, rodas tumša nokrāsa un veido melnas nogulsnes uz sanitārtehniskajām iekārtām. Metāliska piegarša. Bieži vien mangāns ir komplektā ar dzelzi. Norma 0,05 mg/l. (4)
Katlakmens: Cietības sāļi Ca un Mg veido katlakmens nogulsnes uz sanitārtehniskajām iekārtām. Katlakmens rezultātā aizsērē caurules, dušas sietiņi, sprauslas, apaug sildelementi. Kā rezultātā būtiski samazinās dažādu iekārtu kvalitatīvas ekspluatācijas laiks un samazinās to energoefektivitāte. (4)
Smaka: Pazemes ūdenim var būt specifiska smaka. Tā var rasties no pazemē esošajām gāzveida vielām, trūdvielām vai purva rāvas. Centralizētās apgādes sistēmā bieži ir jūtama hlora smaka. (4)
Baktērijas, vīrusi:Patogēnās baktērijas un vīrusi ir ļoti bīstami cilvēku veselībai, bet to klātbūtni ūdenī nevar novērtēt vizuāli paskatoties uz ūdeni, mikroorganismu mazo izmēru dēļ. Bakterioloģiskais ūdens piesārņojums visbiežāk sastopams virszemes ūdeņos (upēs, ezeros, dīķos, vaļējās akās) kā arī centralizētās ūdensapgādes tīklos. (4)
Organika: Tā rada dzeltenīgi brūnu ūdeni un brūnas nogulsnes, kuras salīdzinājumā ar dzelzs nogulsnēm ir iespējams vieglāk notīrīt. Šādam ūdenim ir paaugstināta bakterioloģiskā piesārņojuma bīstamība. (4)
Duļķains: Ūdensapgādes sistēmās bieži novērojams duļķains ūdens, kas radies pēc ūdensvadu remontdarbiem, atslēgšanas vai tīrīšanas utt. Duļķainais ūdens var saturēt smiltis, dubļus, dzelzi, organiku un dažādus nosēdumus, kas nosprosto sistēmu, ietekmē santehnikas iekārtas, mērierīces un rada papildus spiediena zudumus. (4)
Paaugstināts sāļu saturs: ir iespējams pazemes ūdenim, tāpat jūrās un okeānos. Pazemes ūdens sāļu kopējais saturs ir salīdzinoši daudz mazāks kā jūrās vai okeānos, tomēr rada problēmas - veidojas nogulsnes uz sanitārtehniskajām iekārtām, sāļa ūdens garša u.c. (4)
Amonijs: Amonija jonu klātbūtne dzeramajā ūdenī var negatīvi ietekmēt ūdens dezinfekcijas efektivitāti, pavājinot to, var radīt mangāna filtra bojājumus (jo ūdens apgādes sistēmas satur vairāk nitrātus), kā arī pasliktināt ūdens garšu un smaržu. Ir noteikta amonija smaržas sliekšņa koncentrācija - 1,5 mg/l (pie sārmaina pH), bet garšas izmaiņas var konstatēt, ja amonija koncentrācija sasniedz 35 mg/l, savukārt īpaši jutīgas personas var sajust amonija jonu klātbūtni arī tad, ja koncentrācijas līmenis ir zemāks. (3)
Hlors: Hlors iznīcina patogēnās baktērijas. Un, diemžēl, iznīcina arī organismam draudzīgās zarnu baktērijas, kuras spēcina imūnsistēmu. Hloru saista ar sirds, asinsvadu slimībām un vēzi, un tas nav efektīvs pret spēcīgu parazītu - kriptosporām. Tā kā hlors iztvaiko pēc tam, kad pametis ūdens caurules, daudzi cilvēki ļauj ūdenim pusstundu nostāvēties, tādējādi uzlabojot garšu. Hlors savienojas ar organiskām vielām, kuras atrodas ūdenī, veidojot hloroformu, vēzi izraisošu ķīmisku vielu, kura neiztvaiko. (4)
